Ar Viesturu mēs sākām dzīvot kopā 3 mēnešus pēc iepazīšanās. Puisis viņš bija izskatīgs, strādāja par šobrīd modīgo mērķauditorijas speciālistu attālināti
Viesturs prata tik skaisti, tik kinematogrāfiski liet ausīs sīrupu par “klusas ostas meklējumiem”, ka es, pieaugusi, trīsdesmit trīs gadus veca sieviete ar savu nelielo biznesu, banāli izkusu. Mans plašais, ar mīlestību iekārtotais trīs istabu dzīvoklis Teikā šķita ideāla vieta šīs pašas ostas radīšanai. Viesturs pārveda savus trīs stilīgos koferus, salika manos plauktos savas proteīna burkas, aizņēma pusi garderobes ar saviem džemperiem un svinīgi paziņoja, ka tagad mēs esam īsta ģimene.
Pirmos pus gadu mēs dzīvojām patīkamas, relaksētas sadzīves režīmā. Es, kā darbīgs cilvēks, skrēju pa tikšanās reizēm, risināju jautājumus ar piegādātājiem, bet vakaros ar prieku gatavoju mums garšīgas vakariņas. Viesturs turpretī lielāko dienas daļu “ģenerēja kreatīvus”, sēžot pie mana virtuves galda austiņās, ar apetīti tiesāja manus biešu zupas katlus un steikus, un regulāri ar smagu nopūtu stāstīja, cik grūti šobrīd ir attīstīties mazajam biznesam, tāpēc savu algu viņš pagaidām atliekot “investīcijām nākotnē”.
Komunālie maksājumi, produkti, internets un sadzīves ķīmijas pirkumi kaut kā nemanāmi, paši no sevis, gūlās uz maniem pleciem. Bet es nesūdzējos, patiesi ticot, ka vīrietis būvē pamatus mūsu nākotnes impērijai.
Pērkons no skaidrām debesīm nogranda pagājušajā sestdienā
Vakars. Es stāvu pie plīts, gatavojot sarežģītu saldā krējuma mērci pastai ar jūras veltēm. Viesturs, noguris no smagā intelektuālā darba, svinīgi devās uz vannas istabu, atgrieza ūdeni ar pilnu jaudu un iegūlās putās, lai “atjaunotu resursus”. Savu jauno, dārgo viedtālruni, kas, starp citu, tika nopirkts pirms pāris nedēļām par manām dāsnajām prēmijām “parādos līdz pavasarim”, viņš bija atstājis uz virtuves galda. Telefons bija pieslēgts manai bezvadu tumbiņai, no kuras klusi skanēja kāds moderns podkāsts.
Pēkšņi mūzika pārtrūka. Viedtālruņa ekrāns iedegās, un uz bloķētā displeja parādījās uzreiz vairākas garas ziņas no abonenta “Māmiņa 💖”.
Es vispār nekad neesmu sirgusi ar paranoju un pa svešām kabatām neesmu rakājusies. Bet šrifts uz viņa jaunā ekrāna bija uzstādīts tik liels, ka neizlasīt tekstu, turpat blakus griežot zaļumus, bija fiziski neiespējami.
Un pats pirmais teikums, kas izgaismojās uz spilgtā stikla, lika man sastingt.
“Viesturiņ, tu galvenais pacieties. Nekādas dzimtsarakstu nodaļas! Tu taču esi gudrs puika, šis ir tikai tavs pagaidu lidlauks. Lai tā Lūcija tevi pagaidām baro un dzirdina, viņai naudas kā spaļu. Pa ziemu tieši sakrāsi savus simts procentus pirmajai iemaksai SAVAM dzīvoklim, bet pavasarī pacelsi enkuru. Tikai neiedomājies viņai uz Sieviešu dienu zeltu dāvināt, iztiks ar tulpēm. Taupi laabāk.”
Manī it kā pārtrūka lifts. Mūzika tumbiņā atkal sāka skanēt, bet es stāvēju, atspiedusies ar ledainām rokām pret galda virsmu, un jutu, kā pār mani gāžas monumentāla, savā zemiskumā grandioza realitātes aina. Trīsdesmitgadīgs “impērijas būvētājs”. Jūras veltes mērcē. Parāds par telefonu. Un “Māmiņa”, kura attālināti vada šo spožo finanšu spēli ar koda nosaukumu “Pārziemot pie viņas”.
Manas paroles viņa telefonā nebija, bet Viesturs bija tik paredzams, ka viņa PIN kods bija viņa dzimšanas gads. Četri cipari. Klikšķis. Es atvēru ziņapmaiņas lietotni un, aizmirstot par burbuļojošo mērci, iegrimu aizraujošākajā lasāmvielā pusgada garumā. Tas nebija vienkārši mīloša dēla čats ar māti. Tā bija detalizēta, ikdienas grāmatvedības atskaite, ko rakstījis šis vīrietis.
Viņš sūtīja mammai fotogrāfijas ar manu delikatesēm pilno ledusskapi ar parakstu: “Skaties, māt, atkal ikrus nopirka. Riju pilnām mutēm, taupu savu budžetu.” Viņš sūdzējās par manu raksturu: “Mūžīgi lietišķā, skraida apkārt ar savu darbu. Toties par dzīvokli nav jāmaksā, ciešu taupības dēļ.” Viņš pat bija sarakstījis viņai grafiku, kurā mēnesī plāno izvākties, kad viņa kontā būs savākta vajadzīgā summa, lai nebūtu jātērējas īrei.
Tā vietā, lai sāktu laist emocijas pa gaisu no rūgta sievišķīga aizvainojuma, saļimtu pie sienas uz flīžu grīdas, mani pārņēma pilnīgi kristāliski skaidra, auksta un lipīga iedvesma. Mans iekšējais režisors pamodās un pieprasīja tūlītēju performanci. Es pilnīgi mierīgi, metodiski izslēdzu plīti. Noslaucīju rokas dvielī. Tad es aizgāju uz priekšnamu, izņēmu no skapja viņa trīs zīmolu koferus un atvēru tos vaļā uz grīdas.
Es neko neliku glīti. Viņa džemperi, krekli, džinsi, proteīna burkas un apakšveļa ielidoja iekšā vienā gleznainā kaudzē. Virsū es dāsni uzbēru sauju viņa iecienītās dārgās kafijas, kuru viņš tik ļoti mīlēja dzert no rītiem uz mana rēķina. Es aizvilku koferus un izstūmu tos koridorā, tieši pie ārdurvīm. Un tad es nolēmu novest “Māmiņas” metaforu līdz pilnīgai, vizuālai perfekcijai.
Es paņēmu divus ruļļus platās krāsotāju līmlentes, kas bija palikusi pāri pēc remonta, un tieši uz sava ideālā ozolkoka parketa uzlīmēju divas garas, paralēlas baltas līnijas. Tās sākās tieši pie vannas istabas durvīm, stiepās cauri visam garajam koridoram un atdūrās tieši līdz galam atvērtajās metāla ārdurvīs, aiz kurām stāvēja viņa koferi. Īsts, pilnvērtīgs skrejceļš.
Kā pēdējo akcentu es paņēmu viņa jauno viedtālruni, atvēru to pašu čatu ar mammu pie pēdējās ziņas un noliku to uz grīdas, tieši šī “skrejceļa” centrā. Tad es piegāju pie vannas istabas durvīm un skaļi, skaidri, ar starptautisko aviolīniju stjuartes intonāciju pieklauvēju.
— Viestur! Uzmanību! Runā dispečeru tornis. Jūsu reiss numur nulle-nulle-nulle maršrutā “Pagaidu lidlauks — Māmiņa” izsludina ārkārtas evakuāciju. Lūgums nekavējoties pamest bortu!
Vannas istabā apklusa ūdens šļaksti. Atskanēja krītoša šampūna troksnis. Noklikšķēja slēdzene, un uz sliekšņa parādījās tvaikojošs, sarkans Viesturs. No apģērba viņam bija tikai mans mīļākais rozā frotē dvielis, muļķīgi aptīts ap gurniem. Viņš izkāpa koridorā un sastinga.
Viņa skatiens lēnām noslīdēja pa abām baltajām līmlentes līnijām uz parketa. Apstājās pie spīdošā telefona ekrāna, kas gulēja uz grīdas. Tad pavērsās pret atvērtajām ārdurvīm, aiz kurām vientulīgi glaudās viņa koferi.
— Lūcija… kas tas par cirku? Kas tās par līnijām? — blējošā, trīcošā balsī jautāja mans lielais kombinators, drudžaini ieķēries dvielī.
— Tas, Viestur, ir tavs personīgais skrejceļš, — pilnīgi ledainā, sausā tonī atbildēju es, sakrustojot rokas uz krūtīm. — Lai tavam fizelāžam būtu ērtāk izstūrēt uz startu. Atļauja pacelšanās procesam ir saņemta. Ceļavēju mugurā.
Viesturs kļuva tik bāls, ka sāka saplūst ar balto līmlenti. Viņš metās pie telefona, paķēra to, ieraudzīja atvērto čatu, un viņa seju pārvērta neviltotas, lipīgas dzīvnieciskas šausmas.
— Lūcija! Tu visu nepareizi saprati! Tā taču ir mamma, viņa ir veca, viņa uztraucas, man vienkārši nācās viņai piebalstot, lai viņa nenervozētu! Es taču tevi mīlu! Es taču plānoju…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu kā šis beidzās
